Strygwyr

Vēlos padalīties ar stāstu ko sarakstīju kādā nelielā iedvesmas brīdī pirms vairāk kā diviem gadiem. Vēl vidusskolā. Naktī līdzīgā šai.

Strygwyr.

Bezcerīgā agonijā Strigvirs klīda pa tumšo mežu... viņa asinis kļuva aukstas, sirds sāka pukstēt lēnāk, viņa asi notrītie dunči vairs neturējās rokās, viņam vairs nebija spēkā... viņš juta, ka mirst. Jau tik sen viņš nebija dzēris svaigas siltas asinis, šo dievišķo dzērienu kas spēj glābt no nāves nešķīstākos jo rit šķīsto vēnās. Galvu noliecis, pēdējiem spēkiem, viņš saplosīja garām skrienošu peli, un aplējās ar tās silto asiņu šalti, tik mazu, ka tā knapi uz mirkli viņam pavēra skatu caur pasauli ko redzēja vienīgi viņš caur savām acīm. Pasauli kas ir vienīgi pastāvoša dēļ viena vienīga iemesla. Mirt! Asiņot! Noasiņot Strigvira asi trīto dunču apskāvienos, asiņot līdz asins siltums sadziedē, līdz asins spēks ļauj atkal nogalināt, lai atkal sadziedētu.. šajā īsajā spēka brīdi ko sniedza peles asiņu šalts, Strigvirs ieraudzīja, kilometriem tālu, tumšajam mežam cauri, aiz kalna , pāri šalcošai upei un aizsērējušam strautam. Viņš ieraudzīja. Viņš uzzināja. Viņš saprata. Viņš redzēja pasauli ar citām acīm. Sava upura acīm! Viņš ieraudzīja savainotu tirgotāju, kas nelaimīgi klīda dziļāk tumšajā mežā. Asinis, tās siltas pilēja uz takas akmeņiem pa kuru ceļotājs gāja. Gāja nenojauzdams, gāja asiņodams un mazliet noreibis no laimes. Devās mājup. Beidzot mājup. Pēc gara kara, tāla ceļa un šausmīgas veiksmes pavadīts. Viņš beidzot devās mājup. Pie dēla ar kuru cels kokā namiņu un kuram vakaros stāstīs par savu tālo ceļojumu, kuru uzaudzinās par krietnu vīru par īstu cilvēku – labsirdīgu un patiesu!  Viņš gāja, mazliet smīnēdams un asiņodams arīdzan mazliet. Strigvirs skrien. Viņš redz, viņš jūt, viņš pazīst, viņš seko. Viņš redz caur sava upura acīm, viņš redz viņa ceļu, zina viņa domas, dzird viņa zābaku klabēšanu pa oļiem un asins saldo pilēšanu uz vientuļā ceļa. Nākamajā krustojumā pa kreisi un mājas jau būs pāris desmitu soļu attālumā, tik vien, un viņš būs atgriezies pie sava sapņa, pie savas vienkāršās dzīves, kur nebūs vairs jādomā par karu, par zobenu šķindoņu un burvju ļaunajām burvestībām, par asinīm, par kauju. Viņš būs mājās. Skursteņa radītos dūmus jau var redzēt, tie vairs nav tālu, nepavisam nav vairs tālu. Taču arī Strigwirs apzinās cik tuvu ir šis cilvēks savam mērķim, viņš skrien. Viņš redz. Viņš zina. Viņš neļaus, Viņš jau jūt uz savām lūpām, uz saviem ilkņiem uz saviem asmeņiem, viņš jau jūt siltās asinis. Atveras durvis. Klusums. Spiedziens. Laime. Tēvs atgriezies. Māte jau teica, ka viņš var arī nepārnākt, bet es ticēju, es zināju, viņš nāks mājā. Es zināju! Te nu viņš stāv durvīs un smaida man. Krakšķis. Ak, šis patīkamais krakšķis ko var izdzirdēt tikai mugurkaulam lūstot, asmenim iztriecoties starp skriemeļiem . Asinis līst un dunči ielaužas ceļinieka miesā. Ak, saldās asinis plūst pār nažiem un taisni rīklē, taisni uz ilkņiem taisni uz skaistā vienkāršā paklāja. Uzdurtā ceļinieka agonija, mokpilnā nāve, skumji brīnišķais atbrīvojums no šīs saules mokām. Pēdējā elpa, pēdējais sievas spiedziens pirms lūzt viņas galvaskauss, ak, pēdējais dēla gārdziens, mēģinot noķert sava tēva slepkavu. Sakropļotām asiņojošām kājām, atplēstām brūcēm, vaļējiem lūzumiem, asinīm plūstot upē. Ceļinieka dēls mirst. Tāpat kā citi jau agrāk – saldajām siltajām asinīm plūstot zemē pie Strigvira kājām. Ceļinieka asinis ir sasildījušas, ceļinieka siltās asinis ir devušas spēku. Iznīcinoša rēciena troksnis, skrienošu soļu skaņa atbalsojas mežā. Asmeņus šķindēdams skrien asinskārais slepkava! Viņš jau atkal nāk, jau atkal, jau atkal, jau atkal viņš zina kas tev padomā. Tumsa viņu ietin savos plīvuros, vienīgi siltu asiņu pilienu sliede no tikko saplēstajiem upuriem norāda virzienu kur pats nāves iemiesojums dodas...  

Šī brīža situācijā, Latvijas valsti var salīdzināt ar pārdabiskā un ļaunā slepkavas –Strigvira- upuri. Nav īsti skaidrs nedz kas ir šis slepkava, nedz kādēļ tieši šis upuris ir ticis izvēlēts. Taču pavisam noteikti ir redzama upura bezcerība. Viņa arvien sarūkošās izredzes izbēgt mudina domāt par viņa ļauno likteni un to kā brīdī kad viss liekas ideāli, var pēkšņi rasties dīvaina notikumu ķēde un atgadīties vis neiedomājamākas lietas.  

Tieši šādi notikumi ir piemeklējuši gan Latvijas valsti, gan tautu, gan valodu! Kāds ļauns nepielūdzams spēks to mērķtiecīgi cenšas iznīcināt, saplosīt gabalu gabalos un iznīcināt lai tikai par to patīksminātos un dotos tālāk. Latvijas Sociālpolitiskā situācija ir ļoti nestabila, tauta šobrīd atrodas aprakstītā ceļinieka lomā, tai uzglūn spēks, kas nav aptverams, spēks ko var tikai nojaust, bet ne īsti apzināties. Karš, no kura ceļinieks dodas mājup, ir mūsu ikdienas politiskie un ekonomiskie „kari” ko nākas izcīnīt vienu pēc otra! Tik plaši pieminētā krīzes situācija, nepārtrauktie minoritāšu protesti un petīciju iesniegšana ārvalstu valdībām par necilvēcīgajiem apstākļiem Latvijas valstī. Ekonomiskās kaujas kur kā ar zobenu tiek cirsti budžeti, algas, pensijas un pabalsti. Nogurušais ceļinieks–latviešu tauta jau asiņo pēc šīm nepārtrauktajām cīņām. Un brīdī kad viņš dodas mājup, viņu un visu viņa ģimeni – tautu, valsti, un valodu saplosa šis mistiskais tēls. Šis milzu ļaunums, kas ir jūtams sabiedrībā, lai arī ir bezveidīgs un gandrīz netverams ikdienā, kļūst acīmredzams kad atkal tiek pieņemti lēmumi, kas cenšas nogalināt latviešu tautu. Kas tad ir šis mūsu Latvijai uzglūnošais Strigvirs? Vai tā būtu jau tik bieži pieminētā Krievija ar saviem minoritāšu, teritoriālajiem un imperiālistiskajiem motīviem? Vai tomēr tās būtu Skandināvijas valstis, ar saviem ekonomiskajiem kariem un bezgalīgajiem cīniņiem par ietekmes sfēru sadali banku sektorā? Vai varbūt mūsu slepkava ir jāmeklē tajos Eiropas Savienības birokrātijas labirintos, kas atver Latvijas tirgu ārzemju nesaudzīgajai konkurence un pat sāk pieņemt lēmumus Latviešu politiķu vietā? Vai varbūt galu galā, šo mežonīgo slepkavu –Strigviru– var uzskatīt par paša latvieša iztēles augli, kas ir spējis realizēties mūsu sabiedrībā tikai dēļ bailēm no tā. No tā, kas varētu būt, un kas varētu notikt, un vai tad tādā gadījumā šī valsts slepkavība nekļūst par valsts un tās tautas pašnāvību?  

                Lai vai kas arī nebūtu šis mežonis – ir acīmredzams, ka viņš turpinās savu iesākto, bet viņa dabā nav uzbrukt stiprajiem. Viņš uzbrūk vājajiem, tiem, tiem kas tam nav sagatavojušies. Ir pienācis laiks pašiem latviešiem sākt uzņemties atbildību par savā valstī notiekošo. Pietiek vainot tos simts vīriņus kas izlemj valsts lietas, tajā iestādē ko sauc par Saeimu, paši pilsoņi taču viņus ir ievēlējuši. Ir pienācis laiks apzināties savas kļūdas, paņemt no tā mācību, laboties un sākt glābt situāciju savā valstī, kamēr vēl ir ko glābt. Tautai jākļūst vienotai, jāaizstāv sava valoda, sava teritorija – ne tikai tā teritorija, ko mēra kvadrātkilometros, bet arī politiskā un ekonomiskā teritorija. Jāaizstāv savas tiesības runāt savā valodā un pašiem pieņemt lēmumus. Jāparāda sava stāja un jāliek saprast, ka mums ir pašiem savas kājas un ka mēs mākam uz tām nostāties! Ja latviešu tauta spēs panākt sapratni savā starpā, ja spēs likt visām sirdīm pukstēt vienā spēcīgā ritmā un soļot droši un noteikti kādā virzienā, tad mums visiem izdosies sagaidīt dienu kad neviens briesmonis vairs neuzdrīkstēsies ieklīst mūsu mājvietā. Kopā darbojoties latvieši spēj panākt, ka tumšais, drūmais, mežiem klātais zemes pleķītis, virs kura klājas tumši depresijas mākoņi, un kuru sauc par Latviju, kļūst par siltu, saulainu un mājīgu vietu ne tikai mums pašiem, bet arī nākamajām paaudzēm. Mūsu uzdevums ir iedegties par savu tautu valsti un valodu, lai aizbiedētu tumsu un lai nākamās paaudzes varētu izgaismot arī pārējo pasauli un nest Latvijas vārdu tajā!