Strygwyr

Vēlos padalīties ar stāstu ko sarakstīju kādā nelielā iedvesmas brīdī pirms vairāk kā diviem gadiem. Vēl vidusskolā. Naktī līdzīgā šai.

Strygwyr.

Bezcerīgā agonijā Strigvirs klīda pa tumšo mežu... viņa asinis kļuva aukstas, sirds sāka pukstēt lēnāk, viņa asi notrītie dunči vairs neturējās rokās, viņam vairs nebija spēkā... viņš juta, ka mirst. Jau tik sen viņš nebija dzēris svaigas siltas asinis, šo dievišķo dzērienu kas spēj glābt no nāves nešķīstākos jo rit šķīsto vēnās. Galvu noliecis, pēdējiem spēkiem, viņš saplosīja garām skrienošu peli, un aplējās ar tās silto asiņu šalti, tik mazu, ka tā knapi uz mirkli viņam pavēra skatu caur pasauli ko redzēja vienīgi viņš caur savām acīm. Pasauli kas ir vienīgi pastāvoša dēļ viena vienīga iemesla. Mirt! Asiņot! Noasiņot Strigvira asi trīto dunču apskāvienos, asiņot līdz asins siltums sadziedē, līdz asins spēks ļauj atkal nogalināt, lai atkal sadziedētu.. šajā īsajā spēka brīdi ko sniedza peles asiņu šalts, Strigvirs ieraudzīja, kilometriem tālu, tumšajam mežam cauri, aiz kalna , pāri šalcošai upei un aizsērējušam strautam. Viņš ieraudzīja. Viņš uzzināja. Viņš saprata. Viņš redzēja pasauli ar citām acīm. Sava upura acīm! Viņš ieraudzīja savainotu tirgotāju, kas nelaimīgi klīda dziļāk tumšajā mežā. Asinis, tās siltas pilēja uz takas akmeņiem pa kuru ceļotājs gāja. Gāja nenojauzdams, gāja asiņodams un mazliet noreibis no laimes. Devās mājup. Beidzot mājup. Pēc gara kara, tāla ceļa un šausmīgas veiksmes pavadīts. Viņš beidzot devās mājup. Pie dēla ar kuru cels kokā namiņu un kuram vakaros stāstīs par savu tālo ceļojumu, kuru uzaudzinās par krietnu vīru par īstu cilvēku – labsirdīgu un patiesu!  Viņš gāja, mazliet smīnēdams un asiņodams arīdzan mazliet. Strigvirs skrien. Viņš redz, viņš jūt, viņš pazīst, viņš seko. Viņš redz caur sava upura acīm, viņš redz viņa ceļu, zina viņa domas, dzird viņa zābaku klabēšanu pa oļiem un asins saldo pilēšanu uz vientuļā ceļa. Nākamajā krustojumā pa kreisi un mājas jau būs pāris desmitu soļu attālumā, tik vien, un viņš būs atgriezies pie sava sapņa, pie savas vienkāršās dzīves, kur nebūs vairs jādomā par karu, par zobenu šķindoņu un burvju ļaunajām burvestībām, par asinīm, par kauju. Viņš būs mājās. Skursteņa radītos dūmus jau var redzēt, tie vairs nav tālu, nepavisam nav vairs tālu. Taču arī Strigwirs apzinās cik tuvu ir šis cilvēks savam mērķim, viņš skrien. Viņš redz. Viņš zina. Viņš neļaus, Viņš jau jūt uz savām lūpām, uz saviem ilkņiem uz saviem asmeņiem, viņš jau jūt siltās asinis. Atveras durvis. Klusums. Spiedziens. Laime. Tēvs atgriezies. Māte jau teica, ka viņš var arī nepārnākt, bet es ticēju, es zināju, viņš nāks mājā. Es zināju! Te nu viņš stāv durvīs un smaida man. Krakšķis. Ak, šis patīkamais krakšķis ko var izdzirdēt tikai mugurkaulam lūstot, asmenim iztriecoties starp skriemeļiem . Asinis līst un dunči ielaužas ceļinieka miesā. Ak, saldās asinis plūst pār nažiem un taisni rīklē, taisni uz ilkņiem taisni uz skaistā vienkāršā paklāja. Uzdurtā ceļinieka agonija, mokpilnā nāve, skumji brīnišķais atbrīvojums no šīs saules mokām. Pēdējā elpa, pēdējais sievas spiedziens pirms lūzt viņas galvaskauss, ak, pēdējais dēla gārdziens, mēģinot noķert sava tēva slepkavu. Sakropļotām asiņojošām kājām, atplēstām brūcēm, vaļējiem lūzumiem, asinīm plūstot upē. Ceļinieka dēls mirst. Tāpat kā citi jau agrāk – saldajām siltajām asinīm plūstot zemē pie Strigvira kājām. Ceļinieka asinis ir sasildījušas, ceļinieka siltās asinis ir devušas spēku. Iznīcinoša rēciena troksnis, skrienošu soļu skaņa atbalsojas mežā. Asmeņus šķindēdams skrien asinskārais slepkava! Viņš jau atkal nāk, jau atkal, jau atkal, jau atkal viņš zina kas tev padomā. Tumsa viņu ietin savos plīvuros, vienīgi siltu asiņu pilienu sliede no tikko saplēstajiem upuriem norāda virzienu kur pats nāves iemiesojums dodas...  

Šī brīža situācijā, Latvijas valsti var salīdzināt ar pārdabiskā un ļaunā slepkavas –Strigvira- upuri. Nav īsti skaidrs nedz kas ir šis slepkava, nedz kādēļ tieši šis upuris ir ticis izvēlēts. Taču pavisam noteikti ir redzama upura bezcerība. Viņa arvien sarūkošās izredzes izbēgt mudina domāt par viņa ļauno likteni un to kā brīdī kad viss liekas ideāli, var pēkšņi rasties dīvaina notikumu ķēde un atgadīties vis neiedomājamākas lietas.  

Tieši šādi notikumi ir piemeklējuši gan Latvijas valsti, gan tautu, gan valodu! Kāds ļauns nepielūdzams spēks to mērķtiecīgi cenšas iznīcināt, saplosīt gabalu gabalos un iznīcināt lai tikai par to patīksminātos un dotos tālāk. Latvijas Sociālpolitiskā situācija ir ļoti nestabila, tauta šobrīd atrodas aprakstītā ceļinieka lomā, tai uzglūn spēks, kas nav aptverams, spēks ko var tikai nojaust, bet ne īsti apzināties. Karš, no kura ceļinieks dodas mājup, ir mūsu ikdienas politiskie un ekonomiskie „kari” ko nākas izcīnīt vienu pēc otra! Tik plaši pieminētā krīzes situācija, nepārtrauktie minoritāšu protesti un petīciju iesniegšana ārvalstu valdībām par necilvēcīgajiem apstākļiem Latvijas valstī. Ekonomiskās kaujas kur kā ar zobenu tiek cirsti budžeti, algas, pensijas un pabalsti. Nogurušais ceļinieks–latviešu tauta jau asiņo pēc šīm nepārtrauktajām cīņām. Un brīdī kad viņš dodas mājup, viņu un visu viņa ģimeni – tautu, valsti, un valodu saplosa šis mistiskais tēls. Šis milzu ļaunums, kas ir jūtams sabiedrībā, lai arī ir bezveidīgs un gandrīz netverams ikdienā, kļūst acīmredzams kad atkal tiek pieņemti lēmumi, kas cenšas nogalināt latviešu tautu. Kas tad ir šis mūsu Latvijai uzglūnošais Strigvirs? Vai tā būtu jau tik bieži pieminētā Krievija ar saviem minoritāšu, teritoriālajiem un imperiālistiskajiem motīviem? Vai tomēr tās būtu Skandināvijas valstis, ar saviem ekonomiskajiem kariem un bezgalīgajiem cīniņiem par ietekmes sfēru sadali banku sektorā? Vai varbūt mūsu slepkava ir jāmeklē tajos Eiropas Savienības birokrātijas labirintos, kas atver Latvijas tirgu ārzemju nesaudzīgajai konkurence un pat sāk pieņemt lēmumus Latviešu politiķu vietā? Vai varbūt galu galā, šo mežonīgo slepkavu –Strigviru– var uzskatīt par paša latvieša iztēles augli, kas ir spējis realizēties mūsu sabiedrībā tikai dēļ bailēm no tā. No tā, kas varētu būt, un kas varētu notikt, un vai tad tādā gadījumā šī valsts slepkavība nekļūst par valsts un tās tautas pašnāvību?  

                Lai vai kas arī nebūtu šis mežonis – ir acīmredzams, ka viņš turpinās savu iesākto, bet viņa dabā nav uzbrukt stiprajiem. Viņš uzbrūk vājajiem, tiem, tiem kas tam nav sagatavojušies. Ir pienācis laiks pašiem latviešiem sākt uzņemties atbildību par savā valstī notiekošo. Pietiek vainot tos simts vīriņus kas izlemj valsts lietas, tajā iestādē ko sauc par Saeimu, paši pilsoņi taču viņus ir ievēlējuši. Ir pienācis laiks apzināties savas kļūdas, paņemt no tā mācību, laboties un sākt glābt situāciju savā valstī, kamēr vēl ir ko glābt. Tautai jākļūst vienotai, jāaizstāv sava valoda, sava teritorija – ne tikai tā teritorija, ko mēra kvadrātkilometros, bet arī politiskā un ekonomiskā teritorija. Jāaizstāv savas tiesības runāt savā valodā un pašiem pieņemt lēmumus. Jāparāda sava stāja un jāliek saprast, ka mums ir pašiem savas kājas un ka mēs mākam uz tām nostāties! Ja latviešu tauta spēs panākt sapratni savā starpā, ja spēs likt visām sirdīm pukstēt vienā spēcīgā ritmā un soļot droši un noteikti kādā virzienā, tad mums visiem izdosies sagaidīt dienu kad neviens briesmonis vairs neuzdrīkstēsies ieklīst mūsu mājvietā. Kopā darbojoties latvieši spēj panākt, ka tumšais, drūmais, mežiem klātais zemes pleķītis, virs kura klājas tumši depresijas mākoņi, un kuru sauc par Latviju, kļūst par siltu, saulainu un mājīgu vietu ne tikai mums pašiem, bet arī nākamajām paaudzēm. Mūsu uzdevums ir iedegties par savu tautu valsti un valodu, lai aizbiedētu tumsu un lai nākamās paaudzes varētu izgaismot arī pārējo pasauli un nest Latvijas vārdu tajā!

Ziemassvētku drudzis

Ziemassvētku laiks atkal ir pienācis. Man jau personīgi šķiet ka šogad ziemassvētki atskrējuši vēja spārniem, tas laikam tādēļ, ka vēl joprojām praktiski nekur nav sniega. Nezinu kā Jums, bet man liekas ka pāris mēnešiem, nu vismaz vienam mēnesim būtu jābūt baltam un sniegotam, lai varētu noķert to ziemassvētku sajūtu. Nez kādēļ - neviens arī šogad īpaši nesteidzās ar ziemassvētku eglīšu uzstādīšanu. Dīvaini, ja ņem vērā cik daudz viņas bija visur sabāztas pagājušogad ap šo laiku!

Īsti nezinu kā, bet klīstot pa interneta nostūriem uzskrēju virsū Šai  lapai - tajā ir aprakstīts veiktais pētījums, kurā noskaidrots cik daudz naudiņas briti plāno tērēt tā gada ziemassvētkiem. Kopējā summa mani pilnīgi apstulbināja - tiek paredzēts ka ziemassvētku dāvanām tiks iztērēti 16, 7 MILJARDI mārciņu. Salīdzināšanai var palasīties šo db.lv rakstiņu, taču ja negribās lasīt tad iekopēšu no tā raksta svarīgo šeit, respektīvi: "Nākamā  gada valsts budžets  paredz valsts konsolidētā budžeta  ieņēmumus 4,516 miljardu latu"! Neesmu ne tuvu ekonomists, varbūt kaut ko palaižu garām, bet, pie velna, briti ziemassvētkos plāno iztērēt gandrīz četrus Latvijas gada budžetus!! Varu derēt ka kaut kur Latvijā, kādā ministrijā, sēž kāds grāmatvedis, kurš šādus skaitļus redzot ir palicis zaļš no skaudības! Ieraugot šādus skaitļus - automātiski iedomājos - cik tad naudiņas tiek iztērēts ASV? mazliet pameklējot atradu šo diezgan paveco rakstu ar datiem par 2007 gadu, taču tajā minētā summa arī ir pietiekoši astronomiska, proti, 66 miljardi ASV dolāru! Rupji rēķinot - aptuveni 32 -33 miljardi Latvijas latu! Saliekot britu un amerikāņu naudas summiņas kopā, sanāktu 10 gadu Latvijas budžetu, iztērēti vienos ziemassvētkos.

Saprotams, ka tik milzīgu naudas summu tērēšanu var izskaidrot ar lielo iedzīvotāju skaitu, taču meklēšanas laikā atradu vairākus apgalvojumus, ka uz katru cilvēku ASV ziemassvētku dāvanām tiek iztērēts 600 - 1000 dolāru! Tātad runa nav tikai par cilvēku skaitu, bet arī pārmērīgajām iztērētajām naudas summām. Interesanti ir paskatīties uz šo naudas tērēšanu no cita viedokļa - kas tad liek šiem cilvēkiem tik daudz tērēt?

Laikam lielu daļu vainas šeit pirmkārt jāuzņemas cilvēku materiālistiskajai domāšanai. Ikviens jau vēlas saņemt ko vērtīgu, turklāt neaizmirsīsim par medijiem, par kinofilmām, par visiem citiem materiāliem, kas popularizē un uzspiež šo ziemassvētku iepirkšanos, apdāvināšanos un naudas tērēšanu. Ziemassvētku vecīši veikalos, reklāmas kuras liek sagatavot dāvanas ziemassvētkiem, pat kinofilmas par ziemassvētkiem, itsevišķi amerikāņu, ir viena liela reklāma milzīgajam ziemassvētku drudzim. Ja paskatās uz ziemassvētkim no malas - tas ir gada ienesīgākais mārketinga, sociālo kampaņu un prātu manipulācijas triks. Jāsaka ka kristietība tiešām ir pamatā pasaules ienesīgākajiem biznesiem! Papriekšu bestsellers Bībele, un pēc tam Ziemassvētki - ir no kā mācīties! Kā jau teica pats "saientoloģijas"(zinātniskā fantastika, ko dīvaini un slaveni ļautiņi atzīst par reliģiju( ja interesē vairāk kas tas par zvēru tad šeit ir lielisks gifs kurš pāris minūtēs pastāstīs kas ir saientoloģija)) tēvs , Ronalds Habards :"Ja kādreiz vēlies nopelnīt miljonus - radi reliģiju" - to arī šis cilvēks izdarīja. Labāk gan vairāk nepīšu vispār šeit iekšā reliģiju, bet vienu lietu gan vēl šajā virzienā vēlos izcelt - Amerikā sastopamais sauklis "Christmas Joy" jau sen ir zaudējis savu morālo vērtību un ieguvis tīri materiālu nokrāsu. Proti, Ziemassvētku prieks nav vairs pacilāts stāvoklis pirms dāvanu saņemšanas, bet gan stāvoklis kas iestājas pēc naudiņas iztērēšanas un dāvanu saņemšanas!

Atgriežoties pie ieprikšminētā, ka ziemassvētki šobrīd ir sociāla kampaņa ar mērķi veidot ekonomisko izaugsmi, jāsecina ka šīs kampaņas lielākais spēks slēpjas pašu cilvēku lieliskajā spējā aizraut līdzi citus cilvēkus! Lasīju reiz par kādu pētījumu, liekas ka raksts bija publicēts Ilustrētajā zinātnē pirms pāris gadiem, pietiekot 5% no pūļa daboties ar noteiktu mērķi, lai pārējie pievienotos viņu mērķim. Ja ņem vērā šo - nav brīnums ka ziemassvētku drudzis, ne tikai ārvalstīs, bet arī Latvijā ir tik spēcīgs! Kā Jums šķiet - kas šobrīd ir ziemassvētki - sociāli ekonomiska kampaņa, vai tomēr kas vairāk? 

Neliels ieskats Swedbank jezgā, no manas puses.

Kādu neilgu laiciņu atpakaļ, vai visi Latvijas ļautiņi sastājās rindās pie Swedbankas bankomātiem lai godīgi izņemtu laukā sevis sapelnīto naudiņu. Tādu cilvēku bija daudz un viņi visi to darīja tāpēc, ka bija paklīdusi ziņa par šīs bankas iespējamo sabrukšanu/bankrotēšanu/pilnīgu iznīcību/[ievietojiet Jūs visbiedējošāko variantu šeit]. Nenoliegšu - arī es drošības pēc iestājos rindā - muļķīgi jau sanāk: domāt ka tās ir tikai baumas un tomēr pievienoties psihozei. Taču vēl muļķīgāk, manuprāt, būtu redzēt kā nogāžas šāds finanšu milzis un kost pirkstos apzinoties, ka varēji taču pats par sevi parūpēties.
Tad nu - pie bankomāta, smiedamies, ņemot laukā naudu, nolēmu - būs jāpaskatās cik drīz tad šī visa jezga pazudīs no avīžu pirmajām lapām, raidījumiem un cilvēku prātiem.

Redz, nebija jāgaida nemaz tik ilgi! Šodien patiešām nevienu vairs neinteresē tas - kas tad īsti ap to swedbank notiek. Jā - ir vēl pāris rakstiņi financenet.lv, kā piemēram šis http://www.financenet.lv/viedokli/404104-mancinskis_liela_dala_iznemtas_naudas_atgriezusies_swedbank  , redzat - naudiņa atgriezusies Swedbank un viss kārtībā. Taču ne jau tas ir tas interesantākais visā šajā epopejā ap mūsu naudas sargātājiem! Interesantākais ir tas - kā uz šo visu reaģēja sabiedrība kopumā. Un te nu man jāsaka - šeit gan viss nav kārtībā. Taču diemžēl arī tas nevienu neuztrauc - tad nu nekas man cits neatliek, kā vien pašam izteikt savu, neprofesionāļa, vienkārša studenta viedokli.

Par ko tad es īsti runāju? Par tām divām frontēm sabiedrība, kas izveidojās tajās dienās, kad bankomātiem nācās rādīt starp rindiņām rakstīto skumjo paziņojumu: "Naudiņas šodien vairāk nebūs! :(". Bankai - to dienu notikumi, bija sīkums. Tiem kuri izplatīja šīs baumas - sods, visticamāk, būs mērens -  ja vispār būs, protams. Taču veids kā sabiedrība sašķēlās un norēja savus līdzcilvēkus, kuri pamatotu, vai nepamatotu iemeslu dēļ nolēma izņemt savus noguldījumus no bankām, bija visnotaļ zemisks.

Šis tad nu ir tas īsti patiesais iemesls, kādēļ, man tik ļoti nepatīk sabiedrība kā tāda - lielākā tās daļa nedomā par saviem līdzcilvēkiem. Šī tad nu ir tā tēma, ko vēlos apspriest! Kādēļ - brīdī, kad kāda daļa sabiedrības jūtas apdraudēta (un šajā gadījumā tā bija ļoti ievērojama daļa), kādēļ šo brīdi izmanto noteikti indivīdi, lai demonstrētu savu "gudrību", savu viszināšanu? Saprotams - cilvēkam kurš savu naudu Swedbank noguldījis nebija, var šķist nesaprotama šī panika ap naudas izņemšanu. Cilvēkam kurš ir noguldījis savu naudu, bet netic baumām - situācija var likties smieklīga. Taču kādēļ - tici tam ko cilvēki apkārt runā, vai nē - kādēļ noteikti cilvēku sugas pārstāvji atsakās meklēt iemeslus šo sabiedēto cilvēku rīcībai? Vēl svarīgāk - kādēļ šie iemesli tiek uzskatīti par smieklīgiem? Kādēļ jāapmētā cilvēki ar nievājošiem skatieniem un ņirgām? Sāpīgi, taču arī fakts - runa šeit nav tikai par, kā tautā mēdz teikt, "vienkāršajiem ļautiņiem", bet arī par sabiedrības krējumu, par tiem, kuriem būtu jārāda priekšzīme. Ļoti vēlējos šeit ielikt rakstu no tvnet.lv taču diemžēl nevaru to šobrīd vairs atrast - raksts bija briesmīgs priekšraksts - kā kaunināt cilvēkus, kuri censdamies nosargāt savus naudas līdzekļus devās uz bankomātiem izņemt naudu. Šis raksts patieši mani satrieca ar to - ka cilvēks ko sauc par ekspertu - varēja atļauties pelt tos, kuri tikai vēlējās būt pilnīgi droši ka viņus nekas neapdraud.

Te nu kļūst skaidras šīs divas nostādnes - cilvēki, kuri baidījāss par savu naudu un cilvēki kuri bija atraduši kādu par ko paņirgāties! Var jau teikt - es dramatizēju, kāds varbūt iebildīs - bet tu taču pats toreiz man to jociņu par Swedbank stāstīji - taču ir atšķirība - kāds nolūks ir šim jokam, kādai manai piezīmei, vai skaļi paustai pārliecībai, secinājumam?

Iespējams, tieši vārds "nolūks" - ir atslēgas vārds šai problēmai. Ja tava joka nolūks bija izrādīt savu pārākumu, savas (absolūti subjektīvās, caur sava prāta prizmu izlaistās, paša nepieciešamībai modelētās) zināšanas, tad iespējams - ir vērts apdomāt savu rīcību no visiem iespējamajiem morāles, ētikas un psiholoģijas skatu punktiem.

Mans jautājums paliek atklāts - kādēļ cilvēki nostājas viens pret otru šādos gadījumos, kādēļ mēs pazemojam viens otru brīžos, kad būtu nepieciešama iedrošināšana? Kas rada šo sabiedrības plaisu?
Kādēļ cilvēki nevēlas izprast citus cilvēkus un vinu iemeslus? Ne tikai izprast, bet arī pieņemt tos? Un visbeidzot - vai šis ir viens gadījums, vai arī atbalss milzu dārdoņai ko rada sadrumstalotas un nesatabilas sabiedrības gāšanās?

Testa ziņa 2

Mazliet pieslīpējam vis kaut ko - testa ziņa nr. 2 respektīvi!!
http://www.youtube.com/watch?v=dQw4w9WgXcQ
vēl aizvien superīgs links kuram tev obligāti jāseko!